Trihomoniāze- dzimumceļā nododama uroģenitālā trakta infekcijas saslimšana, kuru izraisa maksts trihomona.

Etioloģija

Cilvēkā parazitē 3 trihomonu veidi: Trichomonas tenax (mutes dobumā), Trichomonas hominis (kuņģa- zarnu traktā), Trichomonas vaginalis (uroģenitālā traktā).

Uroģenitālās trihomoniāzes izraisītājs ir maksts trihomona (Trichomonas vaginalis ) – vienšūnas protozojs (pieder pie protozojiem- Protozoa, vicaiņu klases- Flagellata, trihomonu dzimtas – Trichomonas). Maksts trihomona pārstāv atsevišķu sugu, dabiskos apstākļos mīt tikai cilvēka uroģenitālā aparātā.

Trihomonas ķermenis sastāv no apvalka, protoplazmas, blefaroblasta, kodola, aksostila, četrām viciņām, undulējošas membrānas, fibrillām. Trihomonoas ķermeņa paplašinātajā priekšējā daļā atrodas kodols ar kodoliņiem. Kodolā labi saskatāmi hromatīna gabaliņi. Kodola atrašana ir svarīga trihomonas mikroskopiskajai identifikācijai.

Trihomonas ir aerotoleranti anaerobi. Apkārtējā vidē izdala hialuronidāzi, barojas endosmotiski. Trihomona vairojas gareniski daloties. Trihomonas neveido cistas vai citas noturīgas formas, kas nodrošinātu eksistenci ārpus cilvēka organisma. Labi aug anaerobos apstākļos, to optimāla augšana notiek vidē ar pH 5,5-7,5 un pie 35-37 °С temperatūras.

Trihomonas ātri zaudē dzīvotspēju ārpus cilvēka organisma. Ārējā vidē trihomonas iet bojā kaltējot, pie temperatūras, kas augstāka par 40 °С, sasaldējot, iedarbojoties tiešajiem saules stariem, dažādiem antiseptiķiem.

Epidemioloģija

Trihomoniāze ieņem pirmo vietu starp dzimumsakaru ceļā nododamajām saslimšanām. Infekciju sastop visur, katru gadu saslimst aptuveni 170 miljoni cilvēku. Visbiežāk saslimst sievietes vecumā no 16 līdz 35 gadiem.

Uroģenitālā trihomona tiek nodota dzimumkontakta ceļā. Kaut arī izraisītājs var izdzīvot vairākas stundas mitrā vidē, inficēšanās sadzīves ceļā notiek reti. Inficēšanās ar trihomoniāzi sabiedriskās vietās ir praktiski neiespējama.

Klīniskā aina

Trihomoniāzi klīniski izšķir sekojošas formās:

• svaiga (akūta, subakūta, torpīda);
• hroniska (torpīda gaita un saslimšanas ilgums vairāk par 2 mēnešiem), šeit raksturīgi periodiski saasinājumi;
• trihomonu nēsātājs (ir trihonomas, bet nav objektīvi un subjektīvi saslimšanas simptomi).

Uroģenitāla trihomoniāze pamatā skar urīnizvadkanālu vīriešiem, maksti un uretru sievietēm.

Inkubācijas periods trihomoniāzes gadījumā ir 5-15 dienas, bet var svārstīties no 1-3 dienām, līdz 3-4 nedēļām.

Trihomonu uretrīts vīriešiem.

Akūtas formas gadījumā iekaisuma process norit aktīvi ar apjomīgiem strutainiem izdalījumiem un sāpēm urinācijas laikā. Subakūta uretrīta gadījumā simptomi ir nenozīmīgi, izdalījumi no uretras ir pelēcīgi, nelielos daudzumos. Trihomonu uretrīta torpīda forma vīriešiem izpaužas ar maznozīmīgiem simptomiem vai ar to neesamību.

Akūta trihomoniāze sievietēm.

Saslimšanas akūtas formas gadījumā parādās sūdzības par apjomīgiem, nereti smakojošiem, ādu kairinošiem izdalījumiem, ievērojamu niezi un ārējo dzimumorgānu apsārtumu, dedzināšanu un sāpēm urinējot (vaginīta, vestibulīta, uretrīta simptomi). Trihomoniāzes torpīdas formas gadījumā sūdzības var vispār nebūt.

Komplikācijas

Vīriešiem komplikācijas novēro bieži. Var attīstīties prostatīts, vezikulīts, epididimīts. Parasti norit aktīvā formā. Ilgstošas gaitas rezultātā var izveidoties liels daudzums urīnizvadkanāla striktūru (sašaurinājumu).

Sievietēm trihomoniāze var kļūt par neauglības, grūtniecības, dzemdību pataloģiju un jaundzimušo saslimšanas iemeslu.

Diagnostika

Uroģenitālas trihomoniāzes diagnostika balstās uz saslimšanas anamnēzi, klīnisko ainu, laboratoriskiem izmeklējumiem.

Laboratoriskai trihomoniāzes diagnostikai pielieto metodes, kas ļauj atklāt trihomonas iekš izmeklējamā materiāla: mikroskopiskie izmeklējumi, kultūras metode, imunoloģiskās metodes (IFA, IFR, PĶR).

Ārstēšana

Izmanto prettrihomonu preparātus:

Metronidazols, Tinidazols, Ornidazols, Nitazol, Nimorazols u.c.

Pret trihomonu infekciju neveidojas imunitāte.

Profilakse

Profilakses pasākumi tādi paši kā citu venērisko saslimšanu gadījumos.