Citomegalovīrusa infekcija (CMV infekcija) – plaši izplatīta herpesvīrusu grupas infekcijas slimība, kuru izraisa cilvēka citomegalovīruss un kura tiek pārnesta seksuāla, vertikāla un parenterāla transmisijas ceļā. Saslimšanu raksturo ilgstoša persistēšana organismā ar iespējamu latentu, subklīnisku vai manifestu gaitu. Īpaši klīniski nozīmīga tā ir grūtniecēm un pacientiem ar imūndeficītu.
Etioloģija
Citomegalovīrusa infekcijas izraisītājs ir cilvēka 5. tipa herpesvīruss (Human herpesvirus 5, HHV-5), kas pieder Herpesviridae dzimtai, Betaherpesvirinae apakšdzimtai. Vīruss satur divpavedienu DNS un spēj inficēt dažādu audu šūnas, izraisot to citomegāliju ar raksturīgiem intranukleāriem ieslēgumiem (“pūces acs” fenomens).
CMV ir striktas sugas specifisks patogēns un dabiskos apstākļos inficē tikai cilvēku. Pēc primārās inficēšanās vīruss saglabājas organismā latentā formā, galvenokārt CD34+ hematopoētiskajās progenitoršūnās un monocītos, kā arī endotēlijā un epitēlijā. Imunitātes pavājināšanās gadījumā iespējama vīrusa reaktivācija ar klīniski manifestu slimības attīstību.
Vīruss ir relatīvi nestabils ārējā vidē, jutīgs pret izžūšanu, augstu temperatūru un dezinfekcijas līdzekļiem, taču bioloģiskajos šķidrumos (asinīs, spermā, maksts sekrētā, siekalās, mātes pienā) saglabājas pietiekami ilgi, lai nodrošinātu transmisiju.
Epidemioloģija
CMV infekcija ir izplatīta visā pasaulē. Seropozitivitātes rādītāji pieaugušo populācijā sasniedz 60–90 %, atkarībā no sociālekonomiskajiem apstākļiem. Infekcijas avots ir cilvēks ar akūtu, latentu vai reaktivētu infekciju.
Transmisijas ceļi: seksuāla transmisija, ciešs sadzīves kontakts ar inficētiem bioloģiskajiem šķidrumiem, asins pārliešana un orgānu transplantācija, kā arī vertikāla transmisija no mātes auglim (intrauterīni, intrapartāli vai ar mātes pienu).
Īpašas riska grupas ir grūtnieces (primāras infekcijas gadījumā iespējama augļa inficēšanās), jaundzimušie, pacienti pēc orgānu transplantācijas, HIV inficētas personas un citi imūnsupresēti pacienti.
Klīniskā aina
CMV infekcijas klīniskā aina ir atkarīga no pacienta imūnstatusa un inficēšanās laika.
Imūnkompetentām personām primārā infekcija bieži norit asimptomātiski vai mononukleozei līdzīgā formā ar subfebrilu temperatūru, nespēku, limfadenopātiju, hepatosplenomegāliju un mērenām laboratoriskām izmaiņām (limfocitoze, netipiski limfocīti). Atšķirībā no Epstein–Barr vīrusa infekcijas, CMV mononukleozei līdzīgā forma parasti norit bez izteikta tonsilīta un bez heterofilām antivielām (Monospot tests negatīvs).
Imūndeficīta pacientiem iespējama smaga, ģeneralizēta slimības forma ar pneimoniju, hepatītu, retinītu, encefalītu, kolītu un citu orgānu bojājumiem.
Iedzimtas CMV infekcijas gadījumā jaundzimušajiem var novērot intrauterīnas augšanas aizturi, mikrocefāliju, intrakraniālas kalcinācijas, hepatosplenomegāliju, trombocitopēniju, dzelti, kā arī vēlīnas sekas – sensorineirālu dzirdes zudumu un psihomotorās attīstības traucējumus.
Komplikācijas
Imūnkompetentiem pacientiem komplikācijas ir retas. Smagākas sekas iespējamas imūnsupresijas gadījumā – CMV retinīts ar redzes zudumu, intersticiāla pneimonija, kuņģa-zarnu trakta čūlaini bojājumi, kā arī transplantāta disfunkcijas un atgrūšanas riska palielināšanās.
Grūtniecības laikā primāra CMV infekcija var izraisīt spontānu abortu, priekšlaicīgas dzemdības vai iedzimtu CMV infekciju ar ilgtermiņa neiroloģiskām sekām.
Diagnostika
Diagnoze balstās uz klīnisko ainu, epidemioloģiskajiem datiem un laboratoriskiem izmeklējumiem.
Laboratoriskā diagnostika ietver:
- seroloģiskos izmeklējumus (CMV IgM un IgG antivielu noteikšana, IgG aviditātes tests primāras infekcijas diferencēšanai);
- CMV DNS noteikšanu ar polimerāzes ķēdes reakciju (PĶR) asinīs, urīnā, cerebrospinālajā šķidrumā vai citos bioloģiskajos materiālos;
- CMV pp65 antigēnēmijas noteikšanu vai vīrusa kultivēšanu specializētās laboratorijās.
Grūtniecēm ar aizdomām par primāru infekciju nepieciešama rūpīga seroloģiskā izvērtēšana. Indikāciju gadījumā tiek veikta augļa izmeklēšana, tostarp amniocentēze ar CMV DNS noteikšanu amnija šķidrumā.
Ārstēšana
Imūnkompetentām personām ar vieglu slimības gaitu specifiska terapija parasti nav nepieciešama, tiek nozīmēta simptomātiska ārstēšana.
Smagas vai ģeneralizētas infekcijas gadījumā, kā arī imūndeficīta pacientiem lieto pretvīrusu preparātus: ganciklovīru, valganciklovīru, foskarnetu vai cidofoviru atbilstoši klīniskajām indikācijām un specializēta speciālista uzraudzībā.
Simptomātiskas iedzimtas CMV infekcijas gadījumā jaundzimušajiem ieteicama ilgstoša pretvīrusu terapija (parasti 6 mēnešus ar valganciklovīru), kas var samazināt sensorineirālā dzirdes zuduma progresēšanas risku un uzlabot neiroloģisko iznākumu.
Profilakse
Specifiskas vakcīnas pret CMV pašlaik nav. Profilakses pasākumi ietver drošu seksuālo uzvedību, higiēnas ievērošanu kontaktā ar bioloģiskajiem šķidrumiem, kā arī donoru skrīningu asins pārliešanas un orgānu transplantācijas gadījumā.
Grūtniecēm ieteicams izvairīties no cieša kontakta ar mazu bērnu siekalām un urīnu, īpaši, ja nav pierādīta iepriekšēja imunitāte. Imūnsupresētiem pacientiem iespējama profilaktiska vai preemptīva pretvīrusu terapija atbilstoši individuālam riska izvērtējumam.