Kašķis (scabies)- infekcioza ādas saslimšana, kuru izraisa kašķa ērce (Sarcoptes scabiei) un pavada ādas niezēšana naktīs un raksturīgie izsitumi.

Etioloģija

Kašķa ierosinātājs (Sarcoptes scabiei var. hominis) pieder posmkāju tipam, zirnekļveidīgo klasei, akarīdformās ērces kārtai, kašķa ērces apakškārtai. Šī ērce ir neliela un nav saskatāma ar neapbruņotu aci. Ērcei piemīt apaļš ķermenis ar četriem ekstremitāšu pāriem, uz muguras virsmas atrodas daudzskaitlīgas adatas un šķērsvirziena sprauga. Šāda sprauga ir mātītēm arī uz vēdera, caur to tiek atliktas oliņas. Tiklīdz pieaugusi mātīte piestiprinās ādai, tā, ar priekškāju nadziņu palīdzību, sāk urbties epidermas raga slānī, atstājot aiz sevis divas pamanāmas, vertikālas atveres, pēc kā sāk rakt paralēli ādas virsmai S-veida kašķa ejas. Ērces ķermeņa izmērs ļauj tai sasniegt epidermas zemākos slāņus, izraisot  ādas pārragošanās procesu (parakeratozes) traucējumus. Pati mātīte pa kašķa eju virzās ar mainīgu ātrumu, šo virzību veicina lītisko vielu sekrēcija un intensīvs priekškāju darbs. Kašķa ejas sienas ir pārklātas ar īpašām parazītu sekretētām vielām un izkārnījumiem. Šīs vielas ir kairinošas cilvēka organismam. Tiek uzskatīts, ka parazīta dzīves ilgums var sasniegt divus mēnešus. Pēc pāris stundām, kopš alas veidošanas sākuma, mātīte sāk dēt oliņas (2-3 oliņas diennaktī). Oliņas iziet no vēdera šķērsvirziena spraugas un ar amorfa materiāla palīdzību piestiprinās pie ejas sienas. Pēc 3-4 dienām no oliņām parādās kāpuri ar trīs pāriem kāju. Kāpuri pamet kašķa eju un atgriežas epidermas slānī. Pēc 2-3 dienām kāpuriem notiek pirmā ādas mešana, kuras rezultātā dzimst četrkāju nimfa. Pēc vēl 2-3 dienām nimfa met ādu un parādās pieaudzis tēviņš vai mātīte. Viss nobriedušas ērces dzīves cikls, kas sākas ar oliņu atlikšanu un beidzas ar pieaugušas ērces dzimšanu, norit aptuveni 10-14 dienu laikā.

Istabas temperatūrā ērce paliek dzīva 5 dienas, pieaugušas ērces un nenobriedušās formas (kāpuri-nimfas) dzīvo ne ilgāk par 48 stundām, ja temperatūra ir 22°С un mitruma līmenis 35 %; ja temperatūra ir augstāka par 55°С ērce aiziet bojā 10 minūšu laikā. Vārīšanas laikā ērces aiziet bojā momentāni.

Epidemioloģija

Infekcijas avots ir slims cilvēks. Inficēšanās notiek ilgstoša, cieša kontakta rezultātā, turklāt tai nepieciešami temperatūras un mitruma apstākļi. Izšķir tiešu un netiešu inficēšanos.

Parasti var izdalīt vairākus svarīgus faktorus, kas nodrošina inficēšanos- tiešs ķermeņa kontakts, ilgstošs kontakts un izraisītāja daudzums uz infekcijas avota. Tiešas inficēšanās gadījumā izraisītājs pāriet no slimā cilvēka uz veselo ķermeņu saskaršanās laikā. Netieša inficēšanās notiek caur personiskās lietošanas priekšmetiem (slimnieka apakšveļā, personiskās mantas, gultasveļa).

Svarīgs apstāklis, kura laikā notiek inficēšanās, ir dzimumsakari, kad kašķis kļūst par īstu veneroloģisku saslimšanu.

Ja tiek radīti labvēlīgi inficēšanās apstākļi (neievērotas sanitāri higiēniskās normas, uzturēšanās šaurībā, bieža dzimumpartneru maiņa), var notikt saslimušo skaita pieaugums, īpaši starp noteiktām iedzīvotāju grupām. Tipisks piemērs ir organizēti kolektīvi (skolas, internāti, bērnudārzi, un tml.).

Klīniskā aina

Inficējoties ar kašķa ērču mātītēm inkubācijas perioda nav (mātītes iekļūšana ādā aizņem ne vairāk kā vienu stundu), inficējoties ar kāpuriem, inkubācijas periods ir no 8 līdz 12 dienām.  Kašķa galvenie klīniskie simptomi ir:

– nieze, kas pastiprinās vakaros un naktī.

Nieze ir galvenais saslimšanas subjektīvais simptoms, kuru novēro praktiski visiem kašķa slimniekiem bez izņēmuma. Pārsvarā ir spēcīga vai mērena nieze, kas izteikti parādās vakaros un miega laikā. Var būt arī pastāvīga, bieži ir ļoti stipra un traucē normālam miegam. Nieze var lokalizēties atsevišķos ādas rajonos vai izplatīties pa visu ķermeni, izņemot sejas un galvas matainās daļās ādu, kas nekad netiek skarta. Bieži novēro grupveida niezi, kas skar vairākus vienas ģimenes vai kolektīva locekļus. Niezes pastiprināšanās tieši vakaros ir saistīta ar ērču diennakts aktivitātes ritmu, kas palielinās nakts stundās. Niezi var novērot vēl kādu laiku pēc pilnvērtīgas ārstēšanas.

– izsitumi uz ādas.

Kašķa klīniskai ainai ir raksturīgi vienlaicīgi vairāki izsitumu veidi. Primārie elementi ir nelielas papulas (mezgliņi, «pumpas»), kas izvietojas uz ķermeņa un ekstremitāšu ādas, kā arī izolēti pūslīši, kas lokalizējas uz rokām. Sekundārie elementi (rodas sakasīšanas rezultāta, ko sekmē nieze) ir punktveida, asinis saturošas kreveles, erozijas un lineāri sakasījumi.

Papildus pazīmes kašķa diagnostikai: lielas hemorāģiskas kreveles, kas atrodas lineāri ekstremitāšu garumā; punktveida asins saturošas kreveles uz elkoņiem (Gorčakova simptoms);  iekaisuma elementi uz elkoņu locītavu ārējās virsmas (Adri simptoms); iekaisuma elementi, pūslīši un kreveles starpsēžas krokā un krustos (trīsstūra simptoms).

– izsitumu raksturīgā lokalizācija.

Kašķa izsitumu raksturīgā lokalizācija: starp pirkstiem, plaukstas locītavas iekšējā virsma, elkoņu locītavu iekšējā virsma, nabas apvidus, vēdera priekšējā sānu virsma, jostasvieta, sēžamvieta, vīriešu dzimumloceklis, sieviešu krūts dziedzeri.

Zīdaiņiem izsitumus un kašķa ejas var novērot arī uz sejas un galvas matainās daļās ādas, pēdas iekšējās velves.

– kašķa ērcīšu ejas.

Kašķa eja ir viena no galvenajām pazīmēm kašķa diagnosticēšanai. Raksturīgākās ejas ir viegli piepaceltas virs ādas un ir baltā vai netīri pelēkā krāsā, taisnas vai izliektas, no 1 mm līdz pāris centimetriem garas. Kašķa eju rok mātīte epidermas raga slānī. Kašķa eja vienā galā beidzas ar puscaurspīdīgu pūslīti, kurā parasti uzturas parazītu mātīte. Kašķis bez ejām tiek novērots saslimšanas sākumā vai cilvēkiem, kuri ievēro higiēnas noteikumus.

Komplikācijas

Izplatītākās kašķa komplikācijas ir sekundāra strutaina ādas infekcija un dermatīts, retāk novēro ekzēmu un nātreni.

Diagnostika

Diagnoze balstās uz klīniskiem un epidemioloģiskiem datiem, kā arī tiek apstiprināta ar dažām laboratoriskām metodēm (mikroskopiska izraisītāja atrašana). 

Ārstēšana

Ārstēšanu un novērošanu ir jāveic ārstam! 

Kašķa slimnieku ārstēšana paredz izraisītāja iznīcināšanu ar akaricīdiem preparātiem. Tiek izmantots: Benzilbenzoāts, Permetrīns (ziede, gēls), Lindāns (krēms, losjons, ziede), Crotamiton krēms, aerosola līdzeklis Spregal (Esdepalletrin), sēra smēre, citi sēra preparāti u.c.

Ārstējot kašķa slimniekus ir nepieciešams ievērot dažus kopējos noteikumus:

– vienlaicīgi ārstēt visus saslimušos un aizdomīgos ģimenes vai kolektīva locekļus.

– jāapstrādā visa āda, nevis tikai skartos apgabalus. Preparātu jāuzziež plānā, vienmērīgā kārtā. Īpašu uzmanību pievērst roku, kāju, pirkstu starpu, padušu, sēklinieku, starpenes apstrādei.

– preparāta daudzumam nav jābūt pārāk lielam. Vienlaicīgi ar pretkašķa preparātiem nav ieteicams lietot citus lokālos līdzekļus.

– ielaista kašķa gadījuma ar komplikācijām, sākumā apstrādāt ādas bojājumu vietas. Sekundāras infekcijas ārstēšanai izmanto lokālos antiseptiķus.

Profilakse

 Kašķa profilakse balstās uz saslimšanas epidemioloģijas īpatnībām un sevī ietver:

– obligātu saslimušā ārstēšanu;

– kontroli pēc izārstēšanas;

– saslimšanas avota noteikšanu;

– personu, ar kurām pacientam ir bijis sadzīves vai dzimumkontakts, apskati un novērošanu;

– slimnieka apģērba un gultasveļas dezinfekcija.

Gultas piederumu, veļas, dvieļu dezinfekciju veic ar 1-2% sodas šķīdumu vai jebkuru veļās pulveri 5-10 minūtes kopš uzviršanas. Apģērbu (kleitas, kostīmi, bikses, džemperi) izgludina no abām pusēm ar karstu gludekli. Virsdrēbes (jakas, mēteļi, lietusmēteļi, kažoki, ādas apģērbs) var dezinficēt vēdinot svaigā āra gaisā 5 dienas. Ziemas laikā, ja ir mīnus grādi, drēbes ārā, svaigā gaisā var turēt 3-4 stundas.

Slimnieka istabā ir nepieciešams katru dienu veikt mitro uzkopšanu ar 1-2% ziepju- sodas šķīdumu, ieskaitot grīdas mazgāšanu un iekārtas priekšmetu apslaucīšanu.