Šankroīds (mīkstais šankrs, venēriskā čūla, trešā venēriskā slimība) – akūta venēriska saslimšana, ko izsauc Djukera-Unna-Petresena baktērija. Infekcija tiek nodota dzimumkontakta ceļā, to raksturo liels daudzums sāpīgu čūlu uz dzimumorgāniem, limfmezglu bojājumi.

Etioloģija

Šankroīda izraisītājs ir baktērija Haemophilus ducreyi. Šis mikroorganisms ir 1,5-2 mkm gara un 0,4-0,5 bieza nūjiņa ar noapaļotiem galiem un sašaurinātu vidu. Apskatot mikroskopā, nūjiņas ir izvietotas pa vienai vai paralēlos pāros raksturīgu ķēdīšu veidā. Šankroīda nūjiņas ir neno- turīgas pret apkārtējo vidi un augstu temperatūru (iet bojā temperatūrā, kas augstāka par 40 °С).

Epidemioloģija

Inficēšanās, kā likums, notiek dzimumsakaru ceļā pārsvarā no personām, kas nodarbojas ar prostitūciju. Inficēšanos veicina ādas vai gļotādas bojājumi. Ļoti reti tiek konstatēta inficēšanās ne caur dzimukontakta ceļu.

Šankroīds ir endēmiska slimība Āfrikas, Dienvidaustrumāzijas, Centrālās un Dienvidamērikas valstīs. Šankroīds tiek reģistrēts arī Eiropas valstīs – Holandē, Lielbritānija, Portugālē, Itālijā. ASV katru gadu tiek ziņots par vairāk kā 1000 saslimšanas gadījumiem. Daudzās Amerikas Savienoto Valstu lielajās pilsētās šankroīds ir kļuvis par endēmisku saslimšanu. Atsevišķās iedzīvotāju grupās, kurās dzimumsakari notiek galvenokārt ar prostitūtām, šankroīdu atklāj biežāk nekā sifilisu. Bijušās Savienības valstīs šankroīds ir sastopams reti, pārsvarā tiek reģistrēti ievesti saslimšanas gadījumi.

Šankroīda slimnieki var būt vienlaicīgi inficēti ar HIV-infrkciju, sifilisu un herpes vīrusu.

Klīniskā aina

Šankroīda inkubācijas periods vidēji ir 3-5 dienas, reizēm ieilgst līdz 7-10 dienām. Sievietēm inkubācijas periods ilgst 2-8 nedēļas. Pirmajā diennaktī pēc inficēšanās izraisītāja iekļūšanas vietā parādās spilgti sarkans plankums, kas pakāpeniski palielinās. Nākamajā diennaktī centrā izveidojas pūslītis, pēc kura atvēršanas, pēc 3-4 dienām kopš inficēšanās, izveidojas ļoti sāpīga čūla, kas strauji palielinās izmērā. 4-5 dienā čūla ir neregulārā apļa formā, ko ieskauj iekaisuma josla. Pēc 2-3 nedēļām procesa attīstība apstājas. Vieglajos sadzīšanas gadījumos sadzīšana notiek pēc 1-2 mēnešiem kopš inficēšanās, procesu noslēdz rētošanās.

Parasti šankroīda čūlas lokalizējas uz dzimumorgāniem: vīriešiem uz dzimumlocekļa priekšādiņas iekšējās lapiņas un malas, uz dzimumlocekļa rievas un saitītes; sievietēm uz lielajām un mazajām kaunuma lūpām, klitora, retāk uz kaunuma ādas, gurnu iekšējās virsmas, ap taisno zarnu. Ir aprakstīti mutes dobuma šankoīda gadījumi.

Šankroīda čūlas ir ar nelīdzenām, robainām malām, dziļu izrobotu dibenu, kas pārklāts ar dzeltenīgu aplikumu. Čūlu ieskauj akūta iekaisuma josla, infiltrācijas nav. Ir raksturīga asiņošana, pieskaroties- sāpes. Atdalījumi ir strutaini vai asiņaini-strutaini. Atdalījumiem nokļūstot uz apkārt esošiem audumiem notiek infekcijas auto inokulācija. Pēc 3-4 nedēļām šankroīda čūla sāk attīrīties, samazinās strutu atdalījumi, čūlas dibenu pārklāj granulācijas un pakāpeniski (pēc 1-2 mēnešiem) notiek sadzīšana, izveidojot rētu.

Šankroīda klīniskās formas

• piltuvveidīgā (dziļa čūla, kas izvietota uz dzimumlocekļa galviņas kakliņa)
• gangrenozā (gangrenozs audu sabrukums uz dzimumlocekļa galviņas)
• difteroīdā (čūlas pārklātas ar zaļgan-pelēku fibrinozu aplikumu)
• impetigo veida (klīniski līdzīgs impetigi)
• serpingiozā (čūla dzīst ar rētošanos no vienas malas un ar palielināšanos no otras)
• folikulāra (veidojas liels daudzums sīku čūlu)
• jauktā

Imunitāte pēc mīkstā šankra pārslimošanas neveidojas.

Komplikācijas

Visbiežākās šankroīda komplikācijas ir:

• limfangīts (novēro kā blīvu, sāpīgu saiti uz dzimumlocekļa muguriņas un uz kaunuma lūpu ārējās virsmas)
• reģionāls limfadenīts (bubons) (parādās pēc 2-3 nedēļām kopš inficēšanās, to raksturo viena vai vairāku limfmezglu vienpusēja palielināšanās)
• fimoze (priekšādiņas tūska, dzimumlocekļa galviņu nevar redzēt)
• parafimoze (priekšādiņas tūska, kas atrodas aiz dzimumlocekļa galviņas, šeit, dēļ priekšādiņas gredzena tūskas spiediena uz audiem, var būt dzimumlocekļa galviņas gangrēna)

Diagnostika

Balstās uz anamnēzi, klīnisko ainu un laboratorisko diagnostiku. Čūlas un limfātisko mezglu strutainie atdalījumi ir jāizmeklē uz šankroīda izraisītāja klātbūtni.

Izmanto sekojošus laboratoriskās izmeklēšanas metodes: mikroskopisko, kultūras, imunofermentās analīzes, polimerāzes ķēdes reakciju.

Ārstēšana

Pielieto: azitromicīnu, ceftriaksonu, eritromicīnu, ciprofloksacīnu

Profilakse

Šankroīda profilaksi veic, ņemot vērā kopējos pasākumus, kas novērš inficēšanos ar slimībām, kas tiek nodotas dzimumkontaktu ceļā. Personām, kurām ir dzimumattiecības ar šankroīda slimniekiem, ir jāveic izmeklēšana un ārstēšana.